Saliekamo ēku attīstību var iedalīt trīs posmos: sākotnējā posmā (1950–1977), lēnā izaugsmes posmā (1978.-2010. Gadā) un straujo izaugsmes posmu (2011. gads līdz mūsdienām). Sākotnējā posmā Ķīnas saliekamā celtniecības nozare attīstījās salīdzinoši vēlu, sākot ar piecdesmitajiem gadiem. 1956. gada maijā Ķīnas Valsts padome izdeva "lēmumu par būvniecības nozares stiprināšanu un attīstību". Šī politika iezīmēja būvniecības industrializācijas attīstības sākumu un aprakstīja nozares izaugsmes kursu. Tomēr saskaņā ar plānoto ekonomisko sistēmu tajā laikā tirdzniecība bija ierobežota, un uzņēmumiem trūka stimulu tehnoloģiskām inovācijām, kā rezultātā būvniecības nozarē bija salīdzinoši zems tehnoloģiskās attīstības līmenis. Būvniecības industrializācijas un saliekamo ēku attīstība sasniedza gandrīz apstāšanos. Neskatoties uz to, šī politika bija svarīgs pamats nozares turpmākajai attīstībai.
Līdz ar reformu un atvēršanas parādīšanos manas valsts saliekamā celtniecības nozare pēc stagnācijas perioda pakāpeniski iekļuva lēnas izaugsmes periodā. Šajā periodā valdība sāka prioritizēt būvniecības industrializācijas attīstību un ieviesa virkni politiku un pasākumu, lai veicinātu nozares izaugsmi. Tomēr dažādu faktoru, piemēram, tirgus vides un tehnoloģiskās sistēmas, dēļ nozares attīstība palika lēna. Kopš 21. gadsimta sākuma saliekamās ēkas ir nonākušas straujas attīstības periodā. Ar straujo ekonomisko izaugsmi un paātrinātu urbanizāciju saliekamās ēkas ir plaši izmantotas dzīvojamās un sabiedriskās ēkās. Tajā pašā laikā valdība ir arī palielinājusi atbalstu saliekamām ēkām, izdodot virkni politiku un noteikumu, lai veicinātu nozares attīstību.
